Nový Hrádek

[JuliusJaneček]

Darba diena bija beigusies, bet iekšējais troksnis vēl skanēja. Es sēdēju virtuvē ar vēsu kafiju, skatījos uz ekrānu un domāju par projektu, kas negāja no vietas. Dīvaini, kā dažkārt patīk bēgt no realitātes. Draugs Pēteris vakarā reiz pieminēja vavada kazino lv, teica, ka tur esot viegli nomainīt domas. Sākumā es to uztvēru kā joku, bet tajā brīdī man iešāvās prātā: kāpēc gan ne.

Pierēķinu, ka sirdsdarbība kļuva mierīgāka tikai pēc pirmajiem griezieniem. Ne tāpēc, ka es būtu ieguvis ko lielu, bet tāpēc, ka pēkšņi man apkārt esošās e-pastu kaudzes un nemitīgās prasības no klientiem pārstāja eksistēt. Skaitļi vienkārši ritēja, un es ļāvos šim ritmam. Vakarā cilvēka smadzenēm vajag mazliet haosa, lai attīrītos no dienā sakrātā haosa. Izmēģināju dažas spēles, zaudēju nelielu summu, bet tas mani nebiedēja. Man bija svarīgāk saprast, kā es reaģēšu uz negaidītību.

Esmu cilvēks, kuram patīk plānot. Katru savas dzīves minūti esmu pieradis sadalīt pa maziem, loģiskiem segmentiem. Rīts – treniņš, tālāk – astoņi līdz pieci birojā, pēc tam – obligāta pastaiga vai velotrešu brauciens gar Daugavu. Modelēju karjeru, santīmu pa santīmam no malas šķietami atturīgi. Bet, ja es esmu godīgs pret sevi, tas viss drīzāk izskatās pēc cīņas ar dzīvības jucekli. Mani biedē neparedzamība. Tomēr tajā vakarā es tai paskatījos acīs.

Atceros krāsaino saskarni, skaņas, kas trāpīgi iekļaujas prātā un liek sekot līdzi simboliem. Pirmo laiku likmju izmēri bija smieklīgi mazi, bet man pieauga interese. Ne jau naudas dēļ. Ar katru griezienu es aizvien vairāk sapratu, ka mans saviļņojums slēpjas citur – es būtībā vēroju, kā mana attieksme pret zaudējumu mainās. Nezinu, kāpēc tad es to noformulēju, bet šodien varu droši teikt, ka tieši šī mācība man palīdzēja jaunajā projektā. Reizēm zaudējums ir tikai āķis, kas noved pie nākamās iespējas.

Pēc nedēļas es atkal iegāju vavada kazino lv. Ne tāpēc, ka būtu kaut ko neizdevies, bet tāpēc, ka tajā trešdienā sanāksme ar pasūtītāju atkal bija pagalam neveiksmīga. Viņš noraidīja manu ideju, un es jutos, ka visu nedēļu esmu strādājis tukšumā. Tā vietā, lai sēdētu un grauztu sevi, es pavēru datoru, pagatavoju zaļo tēju un pavadīju pusstundu, spēlējot vienkāršu slotu ar augļu simboliem. Kāda nejaušība – tieši tobrīd izdevās neliels laimests, kas bija mazāks par pusdienu rēķinu kafejnīcā. Bet man tas nozīmēja vairāk nekā eiro un centi. Es noķēru sajūtu, ka dabai ir savs ritms, kuram vienkārši jāuzticas.

Runa nav par to, ka pagriezieni var mainīt likteni. Daudz būtiskāka ir tā ikdienišķā patiesība, ka dzīvē pilnīga kontrole ir tikai ilūzija. Pat ja tu visu izrēķini, pasaule tomēr ies savu ceļu. Mana māsa, kas visu mūžu dzīvojusi pēc stingriem principiem, noteikti teiktu, ka tā ir bezatbildība. Bet es šai bezatbildībā esmu sācis saskatīt savu brīvību. Tas ir tāpat kā ar okeānu – tu nevari valdīt pār viļņiem, bet vari noturēt līdzsvaru uz dēļa.

Pirms pāris nedēļām es sēdēju kopā ar kolēģi Krišu bārā un stāstīju viņam par savu pieredzi ar tiešsaistes spēlēm. Viņš bija skeptisks, prasīja, vai es nezaudēju pārāk daudz un kā es kontrolēju savas emocijas. Smaidot atbildēju, ka galvenais ir noteikt savu komforta zonu un to nekad nepārkāpt. Foršākais ir tas, ka šoreiz es pats izvēlos, kad apstāties. Varbūt tie saviļņojuma mirkļi vairs nenes milzīgu naudas tumsu, bet gan māca pateikt sev skaidru ""stop"". Un tā ir prasme, kas man reiz pilnīgi pietrūka.

Tas, kas mainījās, ir nevis mans maka piedāvājums, bet gan mans skats uz ikvienu garāmgājēju, klientu vai pat tuvāko draugu. Savā profesijā bieži vien redzu tikai galarezultātu – vai projekts tika novērtēts, vai modele atbilst prasībām, vai pasūtītājs ir laimīgs. Taču mazāk par to domāju par pašu procesu, par risku un prieku, kas rodas tad, kad tu nevis pārdomā, bet vienkārši darīt ļaujies. Šī sajūta atgriežas arī tad, kad es pavadu kādu vakaru pie vavada kazino lv, un man tās pietiek darbdienas rutīnā.

Es neesmu kļuvis par azartiskāko cilvēku pasaulē. Drīzāk es esmu iemācījies atrast līdzsvaru starp prātu un sajūtām. Man patīk, ka dažkārt visu izšķir laimīgs skaitlis vai nelaikā izvēlēta kombinācija – tas reizē ir skarbs atgādinājums, ka es neesmu visvarens. Savā veidā šī spēle man atgādina, ka dzīve neglaimo ar panākumu garantijām, bet nozīme rodas no tā, kā mēs uzņemam pārmaiņas. Mana attieksme pēdējā gada laikā ir kļuvusi daudz mīkstāka, un par to pateicos arī šiem neuzkrītošajiem vakara mirkļiem.

Turpmāk, ja kāds man jautātu, ko es guvis no tā, ka reizēm ieskatos spēļu virtuvē, es neteikšu par naudu vai laimestiem. Es runāšu par mācību, ka pat tad, kad nespēj kontrolēt apkārtējo pasauli, tu vari apzināties sevi un savu reakciju. Nav svarīgs apgriezienu skaits, bet svarīgs ir miers, ar kādu tu pieņem jebkuru rezultātu. Un, godīgi sakot, šī ir viena no labākajām sajūtām – pārstāt bīdīt no sevis visu neplānoto un ļauties šim mistiskajam dzīves ritmam, kurā galu galā mēs visi uz brīdi esam tikai spēlētāji, kas izvēlas savu