Nový Hrádek

[JuliusJaneček]

Pirmdiena. Trīs pēcpusdienā. Es sēžu savā virtuves krēslā, kurā atspere jau sen ir pārgājusi savā mūžībā, un skatos uz bankas aplikāciju. Tur ir skaitlis, no kura nāk smiekli. Ne tādi jautri, bet tādi, kad saproti, ka nākamās desmit dienas ēdīsi griķus bez sāls un cerēsi, ka rītdienas degvielas cena neuzlec. Nulle. Precīzāk, mīnuss, ja saskaita visus rēķinus, kas jau ir aiz muguras. Man bija 28 gadi, darbs, kas sūca dvēseli ārā pa vārstuli, un dzīvoklis, kurā sienas atceras vēl padomju laikus. Normāla situācija, vai ne?

Nezinu, kas man iespērās pa galvu. Varbūt tā bija tā lietainā diena, kad logs pūta un televizorā rādīja kaut kādu bezjēdzīgu šovu. Es vienkārši paķēru telefonu. Nebiju domājis neko nopietnu. Vienkārši gribējās kaut ko, kas nav pelēka darba diena un vēl pelēkāki rēķini.

Atceros, kā pirmo reizi ieraudzīju to mājaslapu. Spilgti, nedaudz uzbāzīgi, kā reklāmas stendā pie autoostas. Bija sajūta, ka ieeju svešā istabā, kur visi jau zina, ko dara, bet es stāvu durvīs un mēģinu saprast, kur ir gaismas slēdzis. Pirmā doma – ātri, vienreiz, lai tikai sajustu to nedēļas nogales adrenalīnu, kas man bija pazudis jau sen. Es iemaksāju to pēdējo piecīti, ko biju atlicis nejaušībai. Protams, pazaudēju. Desmit minūšu laikā. Tas bija pat smieklīgi – tik ātri neko nevar nozaudēt pat alus pudeļu depozītā.

Bet es neaizgāju. Nez kāpēc. Varbūt tāpēc, ka turpināju skatīties tajā ekrānā, it kā kaut kas mainītos. Un tad es pamanīju to mazo ikoniņu stūrī. "Tev ir pieejamas brīvspēles". Es nosmējos. Nu jā, vēl viena ēsma, lai ievilinātu naivi cerīgos. Bet, ziniet, kad tev kabatā ir tikai grabulis un vēders ir tukšs, tu kļūsti filozofisks. "Ko es zaudēju?" – nodomāju. "Vēl piecas minūtes laika?".

Un es nospiedu.

Tas bija dīvaini. Sākumā es pat īsti nesapratu, kas notiek. Bija kaut kāds spēļu automāts ar seno Ēģiptes tēmu. Faraoni, skarabeji, smiltis. Es griezu tos ruļļus bez jebkādas sistēmas, vienkārši mehāniski, kā automāts, kurš pats ir kļuvis par spēļu automātu. Es domāju par darbu. Par to, ka rīt atkal būs jāceļas sešos un jāklausās, kā priekšnieks stāsta par sinerģiju, kamēr pats nevar savienot divus teikumus. Un tad notika kaut kas, kas izsita mani no šīs pelēcības.

Tie faraoni vienkārši... nokrita. Visi rindā. Pirmo reizi mūžā es ieraudzīju, kā ekrānā uzrodas uzraksts, no kura man sāka tirpt pirksti. Ne jau tāpēc, ka tur bija miljons. Tur bija nedaudz vairāk par simtu eiro. Bet manā situācijā tas bija tā, it kā Ziemassvētku vecītis būtu iebāzis galvu manā tualetes podā un teicis: "Turies, draugs."

Es atceros, ka piecēlos no tā krēsla. Piegāju pie loga. Ārā lija. Kā vienmēr. Bet es smaidīju. Patiesi smaidīju pirmo reizi pēc mēnešiem. Sajūta bija absurda – kaut kas starp eiforiju un kaunu. No vienas puses, es tikko biju "uzvarējis" spēlē, kuru pat nevaru izskaidrot. No otras puses, es sapratu, ka šī ir tā mazā gaismiņa tuneļa galā, kuru esmu gaidījis.

Protams, es nebiju muļķis. Es izņēmu to naudu ārā. Vismaz lielāko daļu. Bet paliku mazliet, lai vēlreiz pamēģinātu. Šoreiz jau ar domu, ka "varbūt man šodien patiešām veicas". Un šī doma ir bīstama, to es saprotu. Bet tajā brīdī man bija vienalga. Es gribēju vēlreiz sajust to, ko sajutu pirms piecām minūtēm.

Nākamajā dienā es atkal biju tajā pašā vietā. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis par spēlmanīti. Nē, vienkārši... man patika tā sajūta, ka es kaut ko kontrolēju. Pat ja tā bija ilūzija. Es iegāju iekšā un pamanīju, ka man atkal ir bonuss. Šoreiz nedaudz savādāks. Tehniskā daļa man nekad nav bijusi stiprā puse, bet es sapratu, ka šīs brīvspēles ir kaut kas līdzīgs kā bezmaksas biļetei atrakciju parkā. Tu nezini, vai brauc ar amerikāņu kalniņiem vai karuseļiem, bet vienmēr ir interesanti uzzināt. Es paķēru to iespēju.

Un tad sākās kas traks. Nē, es neuzvarēju džekpotu. Es uzvarēju mazāk, bet regulārāk. Katru vakaru, atnācis no darba, es atvēru to pašu lapu, kā lasītu avīzi. Sāku pētīt, kādas spēles man patīk, kuras ir tās, kur var vienkārši izklaidēties. Tā vairs nebija izmisuma spēle. Tā bija spēle, kur es noteicu robežas. Atceros, ka vienu reizi iemaksāju trīsdesmit eiro un visu vakaru griezu kaut kādu dīvainu spēli ar vampīriem. Neko neuzvarēju, bet man bija jautri. Pēc tam aizgāju gulēt ar sajūtu, ka esmu pavadījis laiku kinoteātrī, nevis izšķērdējis naudu.

Nedēļas laikā man izdevās savākt pietiekami daudz, lai nomaksātu visus kavētos rēķinus. Ne jau miljonus, bet tos stulbos rēķinus, kas man zvanīja katru rītu un prasīja naudu. Es atmaksāju draugam tos piecdesmit eiro, ko biju aizņēmies pirms mēneša. Sajūta bija tāda, it kā no pleciem būtu nokritis akmens, ko nēsāju tik ilgi, ka biju aizmirsis, kā ir elpot.

Bet pats galvenais notika pēc divām nedēļām. Es iegāju veikalā. Parastā lielveikalā. Un es nopirku dīvānu. Jā, to pašu, kurā bija izsēdusies atspere. Es atceros, kā stāvēju veikalā un skatījos uz visiem tiem mīkstajiem krēsliem un dīvāniem, un man acīs bija asaras. Ne jau no laimes, ka man ir nauda. Bet no tā, ka es atcerējos, ka pirms gada es stāvēju šajā pašā veikalā un sapņoju par to zaļo dīvānu stūrī, bet man nebija pat depozīta, lai to rezervētu.

Tajā vakarā, kad atveda jauno dīvānu, es apsēdos uz tā ar tasi kafijas un savu telefonu. Un es atkal atvēru to pašu lapu. Ne jau tāpēc, lai spēlētu. Es gribēju pateikt paldies. Skaņi? Varbūt. Bet tā ir taisnība. Es nebiju uzvarējis dzīves loterijā. Es vienkārši biju cilvēks, kurš garlaicīgā pirmdienā nospieda pogu un saņēma iespēju. Divas nedēļas vēlāk es jau skatījos uz to dīvānu un sapratu, ka šīs brīvspēles man deva ne tikai naudu. Tās man deva cerību.

Es joprojām spēlēju. Bet tagad es to daru citādāk. Es to daru kā hobiju. Kā veidu, kā atslēgt smadzenes pēc smagas dienas. Man patīk tas troksnis, tie kadri, tā gaida sajūta. Bet galvenais, ko es iemācījos, ir tas, ka laime nav atkarīga no tā, cik daudz tev nokrīt simbolu. Tā ir atkarīga no tā, ko tu dari ar to, ko saņem.

Šodien es sēžu uz sava jaunā dīvāna. Logā atkal līst, bet man vienalga. Priekšnieks joprojām ir tas pats, bet es pamanīju, ka mani kolēģi prasa, kāpēc es tagad smaidu. Es viņiem nestāstu par to, ka mans glābiņš nāca no ekrāna un nejaušiem faraoniem. Es viņiem saku, ka dažreiz pietiek ar vienu labu dienu, lai viss mainītos. Un es zinu, ka tā ir taisnība.

Tā nauda, ko es toreiz saņēmu, jau sen ir iztērēta. Daļa aizgāja par dīvānu, daļa par apaviem, daļa vienkārši izkusa ikdienā. Bet paliek sajūta. Tā pati, ko es sajutu pirmajā vakarā, kad sapratu, ka no nekā var rasties kaut kas. Nav svarīgi, vai tā ir veiksme vai matemātika, vai vienkārši stulbums, kas reizēm atmaksājas. Svarīgi, ka es pārstāju baidīties no savas bankas aplikācijas. Svarīgi, ka es pārstāju justies kā zaudētājs, kurš pelna tikai tāpēc, lai izdzīvotu.

Vai es iesaku visiem sākt spēlēt? Nē. Nekādā gadījumā. Bet es iesaku atcerēties, ka dzīvē ir brīži, kad vajag vienkārši paķert to biļeti – vai tās būtu brīvspēles, vai jauna iespēja darbā, vai vienkārši saruna ar svešinieku. Un redzēt, kur tas aizved. Dažreiz tas aizved uz dīvānu, uz kura beidzot var ērti aizmigt, zinot, ka rītdiena nebūs sliktāka par vakardienu. Un tas ir viss, kas man vajadzīgs.