Nový Hrádek

[JuliusJaneček]

Esmu celtnieks. Precīzāk – flīzētājs. Braucu pa visu Latviju un klāju flīzes virtuvēs, vannas istabās, dažreiz pat gaiteņos. Darbs ir labi apmaksāts, bet smags – ceļos sāp, mugura sāp, un pirksti ir kā smirģelis. Vasarā vēl neko, var strādāt no rīta līdz vakaram. Bet ziemā, kad tumšs paliek jau pēc trijiem, es nonāku svešās pilsētās, sēžu lētās viesnīcās un nezinu, ko darīt ar sevi. Tieši tā bija pirms četriem mēnešiem Valmierā.

Objekts – jauns dzīvokļu projekts pie autoostas. Trīs vannas istabas, katra apmēram četri kvadrāti. Normāls apjoms nedēļai. Bet vakaros – nekas. Teātrī neietu, alus bāros apnīk, un draugu Valmierā man nav. Tā nu es sēdēju viesnīcas numurā, pirms gulētiešanas pārlapojot telefonu. Garlaicība koda tā, ka gribējās kliegt. Atcerējos, ka mans brālis, kurš dzīvo Anglijā, reiz sūtīja man saiti. “Pamēģini, kad ir garlaicīgi,” viņš rakstīja. To saiti es nekad nebiju atvēris.

Atrodu sarakstē to ziņu. Saitē bija rakstīts “vavada lv”. Apakos, domāju – kāpēc ne? Reģistrācija aizņēma divas minūtes, bet pēc tam es ilgi vilcinājos, vai likt naudu. Man somā bija dienas nauda – šim objektam maksāja skaidrā. Ap četrdesmit eiro pāri pēc vakariņām un degvielas. Es ieliku visu.

Sākumā griezu tos standarta augļus. Zaudēju desmit. Tad vēl piecus. Palikušies divdesmit pieci. Domāju – nu, vismaz ir par ko iedzert alu pēdējā vakarā. Bet tad es uzgāju spēli ar nosaukumu “Lucky Lady”. Melna kārba, sieviete ar cepuri, un kādas sudraba gaismiņas. Izvēlējos likmi pieci eiro. Uzgriezu. Trīs vienādas bildes – laimests četrdesmit. Parastu acu mirklī manī ieslēdzās tas, ko sauc par azartu. Nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka pēkšņi šī vientuļā viesnīcas istaba pārstāja būt drūma.

Es turpināju. Nākamajā griezienā – tukšs. Nākamajā – tukšs. Pēc tam mazs laimests, piecpadsmit eiro. Bilance šūpojās kā svārsts. Bet es spēlēju nevis lai laimētu, bet lai justu. Sajūtu, ka esmu dzīvs, ka neesmu tikai flīžu mehānisms. Pulkstenis rādīja vienpadsmit vakarā, un man nebija svarīgi, ka rīt jāceļas piecos. Svarīgi bija tas mirklis.

Ap divpadsmitiem es pamanīju, ka mana bilance ir sasniegusi simt piecdesmit eiro. Ne lielu summu, bet pietiekamu, lai šī nedēļa būtu atmaksājusies ar uzviju. Izņēmu simtu, atstāju piecdesmit. Izņemšana aizgāja ātri – pārbaudīju kontu, nauda klāt. Nopirku caur internetu jaunu urbi – vecais jau draudēja noiet pensionēšanās. Pārējo atstāju kabatā.

Kad pabeidzu flīzēšanu Valmierā un braucu atpakaļ uz Rīgu, es domāju par to vakaru. Kāpēc tas bija tik iedarbīgi? Ne jau tāpēc, ka es laimēju naudu. Bet tāpēc, ka pirmo reizi mēnešu laikā es nejutos viens. Tā ir dīvaina lieta par šīm platformām – tev ir sajūta, ka tu piedalies kaut kādā kopīgā notikumā, kaut arī sēdi vienatnē istabā. Tie dīleri tiešraidē, tie citi spēlētāji, tie komentāri. Tas nav īsts kontakts, bet tas ir labāks par tukšumu.

Mājās es atvēru vavada lv vēl pāris reizes. Ieliku nelielas summas un spēlēju tikai tad, kad biju labs garastāvoklī. Sapratu, ka galvenais noteikums – nekad nespēlēt, kad esi noguris vai dusmīgs. Tās ir emocijas, kas apēd tavu bankrotu. Kad esi priecīgs vai vienkārši mierīgs, tu pieņem labākus lēmumus. Vai vismaz nepieņem stulbus.

Pagājušajā nedēļā man atkal bija objekts Liepājā. Atkal viesnīca, atkal viens vakars. Šoreiz es zināju, ko darīšu. Paņēmu līdzi klēpjdatoru, iemaksāju desmit eiro, spēlēju stundu, izklaidējos, zaudēju septiņus, izņēmu trīs. Pasmaidīju un aizvēru. Viss.

Šis stāsts nav par bagātību. Tas ir par to, ka pieauguša cilvēka dzīvē ir maz lietu, kas sagādā tīru, bērnišķīgu prieku bez pienākumiem. Kad es pērku jaunu instrumentu, tas ir prieks, bet arī pienākums – tam jāatmaksājas. Kad es uzvaru vavada lv, tas ir prieks bez pienākumiem. Tīrs, neapgrūtinošs. Varbūt man tas vajadzīgs kā atelpa. Kā elpas vilciens starp flīžu rindām.

Es joprojām braucu pa Latviju, joprojām klāju flīzes, un mana mugura joprojām sāp. Bet es vairs nebaidos no vientuļām viesnīcām. Jo vienmēr ir iespēja atvērt ekrānu, uzlikt mazu likmi un uz brīdi sajust, ka pasaule ir lielāka nekā tikai šis darbs. Tā ir mana laime – maza, bet īsta. Un tā man pilnībā pietiek.