JuliusJaneek
Zaloen: 27.3.2025
Pspvky: 80
|
 Zaslal: ne kvten 10, 2026 13:02 Pedmt: Sveā pilsētā, savā laim |
 |
|
Esmu celtnieks. Precīzāk flīzētājs. Braucu pa visu Latviju un klāju flīzes virtuvēs, vannas istabās, dareiz pat gaiteņos. Darbs ir labi apmaksāts, bet smags ceļos sāp, mugura sāp, un pirksti ir kā smirģelis. Vasarā vēl neko, var strādāt no rīta līdz vakaram. Bet ziemā, kad tums paliek jau pēc trijiem, es nonāku sveās pilsētās, sēu lētās viesnīcās un nezinu, ko darīt ar sevi. Tiei tā bija pirms etriem mēneiem Valmierā.
Objekts jauns dzīvokļu projekts pie autoostas. Trīs vannas istabas, katra apmēram etri kvadrāti. Normāls apjoms nedēļai. Bet vakaros nekas. Teātrī neietu, alus bāros apnīk, un draugu Valmierā man nav. Tā nu es sēdēju viesnīcas numurā, pirms gulētieanas pārlapojot telefonu. Garlaicība koda tā, ka gribējās kliegt. Atcerējos, ka mans brālis, kur dzīvo Anglijā, reiz sūtīja man saiti. Pamēģini, kad ir garlaicīgi, viņ rakstīja. To saiti es nekad nebiju atvēris.
Atrodu sarakstē to ziņu. Saitē bija rakstīts vavada lv. Apakos, domāju kāpēc ne? Reģistrācija aizņēma divas minūtes, bet pēc tam es ilgi vilcinājos, vai likt naudu. Man somā bija dienas nauda im objektam maksāja skaidrā. Ap etrdesmit eiro pāri pēc vakariņām un degvielas. Es ieliku visu.
Sākumā griezu tos standarta augļus. Zaudēju desmit. Tad vēl piecus. Palikuies divdesmit pieci. Domāju nu, vismaz ir par ko iedzert alu pēdējā vakarā. Bet tad es uzgāju spēli ar nosaukumu Lucky Lady. Melna kārba, sieviete ar cepuri, un kādas sudraba gaismiņas. Izvēlējos likmi pieci eiro. Uzgriezu. Trīs vienādas bildes laimests etrdesmit. Parastu acu mirklī manī ieslēdzās tas, ko sauc par azartu. Nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka pēkņi ī vientuļā viesnīcas istaba pārstāja būt drūma.
Es turpināju. Nākamajā griezienā tuks. Nākamajā tuks. Pēc tam mazs laimests, piecpadsmit eiro. Bilance ūpojās kā svārsts. Bet es spēlēju nevis lai laimētu, bet lai justu. Sajūtu, ka esmu dzīvs, ka neesmu tikai flīu mehānisms. Pulkstenis rādīja vienpadsmit vakarā, un man nebija svarīgi, ka rīt jāceļas piecos. Svarīgi bija tas mirklis.
Ap divpadsmitiem es pamanīju, ka mana bilance ir sasniegusi simt piecdesmit eiro. Ne lielu summu, bet pietiekamu, lai ī nedēļa būtu atmaksājusies ar uzviju. Izņēmu simtu, atstāju piecdesmit. Izņemana aizgāja ātri pārbaudīju kontu, nauda klāt. Nopirku caur internetu jaunu urbi vecais jau draudēja noiet pensionēanās. Pārējo atstāju kabatā.
Kad pabeidzu flīzēanu Valmierā un braucu atpakaļ uz Rīgu, es domāju par to vakaru. Kāpēc tas bija tik iedarbīgi? Ne jau tāpēc, ka es laimēju naudu. Bet tāpēc, ka pirmo reizi mēneu laikā es nejutos viens. Tā ir dīvaina lieta par īm platformām tev ir sajūta, ka tu piedalies kaut kādā kopīgā notikumā, kaut arī sēdi vienatnē istabā. Tie dīleri tieraidē, tie citi spēlētāji, tie komentāri. Tas nav īsts kontakts, bet tas ir labāks par tukumu.
Mājās es atvēru vavada lv vēl pāris reizes. Ieliku nelielas summas un spēlēju tikai tad, kad biju labs garastāvoklī. Sapratu, ka galvenais noteikums nekad nespēlēt, kad esi noguris vai dusmīgs. Tās ir emocijas, kas apēd tavu bankrotu. Kad esi priecīgs vai vienkāri mierīgs, tu pieņem labākus lēmumus. Vai vismaz nepieņem stulbus.
Pagājuajā nedēļā man atkal bija objekts Liepājā. Atkal viesnīca, atkal viens vakars. oreiz es zināju, ko darīu. Paņēmu līdzi klēpjdatoru, iemaksāju desmit eiro, spēlēju stundu, izklaidējos, zaudēju septiņus, izņēmu trīs. Pasmaidīju un aizvēru. Viss.
is stāsts nav par bagātību. Tas ir par to, ka pieaugua cilvēka dzīvē ir maz lietu, kas sagādā tīru, bērniķīgu prieku bez pienākumiem. Kad es pērku jaunu instrumentu, tas ir prieks, bet arī pienākums tam jāatmaksājas. Kad es uzvaru vavada lv, tas ir prieks bez pienākumiem. Tīrs, neapgrūtinos. Varbūt man tas vajadzīgs kā atelpa. Kā elpas vilciens starp flīu rindām.
Es joprojām braucu pa Latviju, joprojām klāju flīzes, un mana mugura joprojām sāp. Bet es vairs nebaidos no vientuļām viesnīcām. Jo vienmēr ir iespēja atvērt ekrānu, uzlikt mazu likmi un uz brīdi sajust, ka pasaule ir lielāka nekā tikai is darbs. Tā ir mana laime maza, bet īsta. Un tā man pilnībā pietiek. |
|
FAQ
Hledat
Seznam uivatel
Uivatelsk skupiny
Registrace
Profil
Soukrom zprvy
Pihlen
